Pauerliftings jeb spēka trīscīņa ir smagatlētikas sporta veids, kurā ietilpst piesēdieni ar svara stieni uz muguras, spiešana guļus un stieņa vilkšana no zemes.
Šīs trīs kustības smagatlētiem pazīstamas jau sen. Kā sporta veids tas sāka veidoties pagājušā gadsimta 60. — 70. gados. Tā 1965. gadā Amerikas atlētu savienība noorganizēja pirmo valsts čempionātu pauerliftingā. Dažos gados šis sporta veids iekaroja Eiropu.
1971. gadā tika izveidota Starptautiskā Pauerliftinga federācija (IPF). Šis sporta veids pašlaik pārstāvēts visos kontinentos. Latvijā spēka trīscīņa parādījās pagājušā gadsimta 80. gados, kad Latvijas kultūrisma un bodibildinga federācija organizēja sacensības bodybuilding (kultūrismā), kur nācās izpildīt minētos trīs vingrinājumus. Tas nevienu neapmierināja, un 1986. gadā Edmunds Jansons nošķīrās no kultūristiem un pauerliftingu izveidoja par atsevišķu sporta veidu. Tagad tas Latvijā attīstījies starptautiskā līmenī un mūsu sportisti ar labiem panākumiem piedalās Eiropas un pasaules mēroga sacensībās. Latvijā nekad nav trūcis stipru vīru, kuri ar labiem un pat izciliem panākumiem savu spēku apliecinājuši arī starptautiskā līmenī. Spēka trīscīņas neilgā vēsture tam ir uzskatāms apliecinājums. Kā tad Latvijā ienāca šis, šobrīd visstraujāk augošais smagatlētikas sporta veids, vislabāk zin stāstīt Edmunds Jansons . Šis vīrs svaru zālei atdevis visu mūžu, ir vairākkārtējs Latvijas čempions svarcelšanā. Savukārt trenera karjeras laikā izaudzinājis desmitiem čempionu, rekordistu, sporta meistaru un pat virkni starptautisko sporta meistaru. Tas sākās tā.........
E.Jansons: Pirmais oficiālais Latvijas čempionāts notika Rīgā, 1982. gada 13. novembrī. To rīkoja galvaspilsētas sporta klubs „Impulss”. Piedalījās 22 sportisti, lielākoties svarcēlāji. Reģionos vieni no aktīvākajiem bija Liepājas smagatlēti. Klubs „Sanitas” astoņdesmito sākumā rīkoja turnīrus, Latvijas čempionātus. Uz Liepājas kausa izcīņas sacensībām brauca vīri no visām PSRS republikām. Šodien tas šķiet absurdi, bet tolaik viss notika stingrā drošībnieku uzraudzībā. Oficiālā nostāja bija – šis ir buržuāziskskais sporta veids. Ja par nodarbošanos ar austrumu cīņām varēja nokļūt aiz restēm, tad smagatlētus un kultūristus KGB modrā acs vien uzraudzīja......
PSRS šis sporta veids parādījies jau pirms aptuveni 40 gadiem, tolaik gan nekādu īpašo popularitāti tas neieguva. Spēka trīscīņas celmlauži Latvijā bija Viktors Pevko, Felikss Čaikovskis un citi. Edmunda Jansona ieguldījums skarbā „dzelžu sporta” popularizēšanā un attīstīšanā ir pelnījis atsevišķu stāstu – 1986. gadā Jelgavā nodibinājis sporta klubu „Apolons” viņš trīscīņu pacēla vēl nebijušā līmenī. Piesaistot privātus atbalstītājus un Latvijas mašīnbūves flagmani RAF izdevās iegūt atbilstošu finansējumu, lai piesaistot valsts talantīgākos atlētus, uz kluba bāzes veidotu Latvijas izlasi.
Šajā gadā izlase veiksmīgi startēja PSRS čempionātā Krasnojarskā. Bija vietas godalgoto trijniekā, bet ar pirmo mēģinājumu, līdz zeltam aizsniegties tomēr neizdevās nevienam. Nākamie divi gadi 87. un 88. ir pirmo nozīmīgo panākumu laiks – pieci vīri, labo PSRS rekordus un kļūst par padomju lievalsts čempioniem. Tie bija Aleksandrs Radzēvičs, Vladimirs Morozovs, Genādijs Zubriks, Ivans Voroņeckis un Jānis Folkmanis. Nākamais solis tiek sperts 89. gadā, kad Latvijas atlēti iekļūst PSRS izlasē un pirmoreiz piedalās augstākās raudzes sacensībās – Pasaules čempionātā Holandē. Pirmie kucēni nav jāslīcina, taču arī laistīties ar šampanieti pamata nav. Nostartēts godam, taču vairāk kā sešiniekā iekļūt atlētiem neizdodas. Savu spēku pierāda arī Jelgavas sporta klubs „Apolons”, izcīnot uzvaru PSRS čempionātā. Tas nu maskaviešiem šķiet par traku – kaut kādas, PSRS mērogos sīkas pilsētiņas sportisti, katru gadu labo četrus līdz piecus valsts rekordus un vēl izcīna augstākos titulus! Lai noskaidrotu kā tas iespējams uz Jelgavu tiek nosūtīta pat īpaša komisija! Ne mazāk nozīmīgas uzvaras izcīnītas Baltijas kausa izcīņā trīs gadus pēc kārtas, kurā bez jau ierastajām kaimiņvalstīm piedalījās arī Skandināvijas, Krievijas, Polijas un citu valstu atlēti. Tajā laikā tiek uzsākts darbs Latvijas tiesnešu kvalikācijas uzlabošanā, Edmunda panākumi trenera darbā tiek ievēroti un novērtēti, ieceļot viņu par PSRS izlases treneri! Kāda bija nākamā desmitgade ? E.Jansons: 1991. gada sākumā, vēl PSRS formās, piedalījāmies Eiropas čempionātā Francijā. Līdz ar neatkarības atgūšanu Latvija tika dibināta Latvijas spēka trīscīņas federācija, par vadītāju izvēlēts cienīgākais kandidāts - Edmunds Jansons. Nekavējoties to atzina arī starptautiskā mērogā. Pirmās sacensības, jau pārstāvot sarkanbaltsarkano karogu, notika tā paša gada laikā, Orebru pilsētā, Zviedrijā. Tas bija Pasaules čempionāts.
Šajā desmitgadē Latvijā parādās virkne spēcīgu klubu arī citās Latvijas pilsētās Aizkrauklē, Jēkabpilī, Dobelē, Daugavpilī, un citviet. Netrūkst arī ambiciozu, stipru vīru un labu rezultātu. Radusies konkurence padara tradicionālos Latvijas čempionātus tikai interesantākus. 1993. gadā Edmunds noorganizē Baltijas čempionātu. Jau tradicionāli, tajā piedalās it visu Baltijas jūras krastos esošo valstu sportisti, kopā ap 120 atlētu. Sacensības risinājās uz Jelgavas kultūras nama skatuves. Mūsu spēkavīri kaunā nepalika, izcīnot pirmo vietu. Mūsu atlēti regulāri piedalās arī Eiropas un Pasaules čempionātos, gūstot neatsveramu pieredzi un uzrādot labus rezultātus.
Šīs desmitgades spilgtākie sportisti – Rinalds Dimiņš, Raivis Širaks, Mikolajs Pavilovskis, Jurijs Ivaņušins, Anatolijs Kuzmins, Aleksandrs Smelovs un daudzi citi atlēti. Spēka trīscīņas sacensībās ir startējuši arī šodien ļoti populārie sportisti Viktors Ščerbatihs, tolaik vēl juniors, turklāt ar ļoti iespaidīgiem rezultātiem, Raimonds Bergmanis, arī Raivis Vidzis un lielākā daļa tagadējo spēkavīru savu sportisko karjeru sākuši tieši trīscīņā. Kas notika pēc tūkstošgades mijas ? E.Jansons: Spēka trīscīņa turpināja attīstīties. 2000. gadā noorganizējot Eiropas čempionātu senioriem, Jelgavas vārds tiek ierakstīs spēka trīscīņas vēsturē. Dalībnieku atsauksmes ir cildinošas, taču finansiāli tas diemžēl izrādās ar lielu mīnusa zīmi.
Šajā gadā Edmunds atkāpjās no prezidenta amata, par viņa pēcteci Latvijas spēka trīscīņas federācijā kļūst Genādijs Zubriks. Uzsāktais darbs tiek turpināts, tiesa ne pārāk veiksmīgi.
2005. gadā pienācis laiks kārtējām pārmaiņām – par federācijas vadītāju kļūst Rinalds Dimiņš. Līdz ar to šajā sporta veidā sākās jaunie laiki – sacensības tiek organizētas daudz profesionālāk, tiek strādāts pie organizācijas sakārtošanas, veidojot to atbilstošu mūsdienu prasībām. Tiek atsākta arī tiesnešu kvalifikācijas celšana. Rinalds visu dara pareizi, uzskata Edmunds Jansons, spēka trīscīņa attīstās ļoti strauji. Tiek domāts arī par sportistiem un nepieciešamo finansējumu. Jaunā tūkstošgade atnāca arī ar līderu maiņu. Spēcīgākā Latvijas spēka trīscīņas kluba titulu, Aizkraukles sporta klubs atņem „Apolonam”. Paiet daži gadi un par sevi liek manīt „Spēka Pasaule” no Valmieras. Nopietns darbs, sakārtota infrastruktūra, labs treneris un pareizi ieguldīti līdzekļi panāk savu – Aizkraukle ir spiesta piekāpties. Pēdējos gados tieši šis klubs cīnās par pirmajām vietām ikvienās Latvijas mēroga sacensībās. Jaunās tūkstošgades smagatlētikas stiprākie vīri ir Konstantīns Konstantinovs, Ivars Cīrulis, Edgars Rekšņa, Aleksandrs Grigorjevs, taču arī bez nosauktajiem ir ļoti daudz lielisku sportistu ar respektējamiem sasniegumiem. Pagaidām spēka trīscīņa nav Olimpiskais sporta veids, taču starptautiskā federācija strādā, lai to panāktu. Ja arī Tu vēlies kļūt spēcīgāks un pārliecinātāks par sevi, spēka trīscīņa ir tieši tas, kas Tev vajadzīgs! Cītīgi trenējoties rezultāti būs acīmredzami! Rakstu sagatavoja LPF sabiedrisko attiecību komiteja. Raksts tapis projekta "Spēka sports tavs sports" ietvaros ar Izglītības un Zinātnes Ministrijas atbalstu.
